Laipni lūgti atpakaļ skudru pasaulē. Mūsu nesenajos pārgājienos mēs sastapām skaistu un dažkārt pretrunīgi vērtētu sugu, kas Eiropā ir diezgan izplatīta: Myrmica rubra, kas pazīstama kā Eiropas uguns skudras vai parastās sarkanās skudras. Šajā sakarā sniegsim īsu ieskatu!

Identificēt Eiropas uguns skudras, zinātniski pazīstamas ar nosaukumu Myrmica rubra, var būt diezgan sarežģīti, jo tās ir sīkas un ligzdo zem lapām un akmeņiem. Šīs skudras parasti ir 4 līdz 5 mm lielas, un to dzeltenā un brūnā krāsojumā ir raksturīgs sarkanīgs izskats, kas atspoguļojas to latīniskajā nosaukumā "Rubra", kas nozīmē "sarkana".

Novērotas tiešos saules staros, šīs skudras izskatās zeltainas un nedaudz caurspīdīgas, bet ēnā tās iegūst tumšāku, bronzas nokrāsu. To ķermeņiem ir rievas, kas stiepjas no galvas līdz krūšu kurvim, piešķirot tām unikālu, gandrīz cilšu izskatu.

Aplūkojot to galvu tuvāk, redzams, ka to galvu rotā trīsstūrveida forma ar zeltainiem matiņiem un garu, plānu lāpstiņu, kas ir pirmais antenas segments. Petiole jeb viduklis ir sadalīts divās daļās, un pēdējais mezgls šķietami saplūst ar vēderu. Pats vēders ir klāts ar smalkiem, gaišiem matiņiem, kas faktiski stiepjas pa visu ķermeni. Turklāt to kājas ir gaišākas nekā pārējā ķermeņa krāsa.

Svarīgi atzīmēt, ka šīs skudras ir aprīkotas ar dzēlienu, kas ļauj tām efektīvi aizsargāties. Tāpēc, lai gan tās var būt mazas un intriģējošas, ar tām ir ieteicams rīkoties uzmanīgi.

Eiropas uguns skudru jeb Myrmica rubra dzimtene ir Eiropa, un tās aug mērenā klimatā. Laika gaitā tās ir izplatījušās Ziemeļamerikā un Japānā, bieži vien izmantojot cilvēku tirdzniecības ceļus.

Parasti šīs skudras dod priekšroku mitrām pļavām un dārziem Rietumeiropā. Lai gan tās var sastapt arī mežos, tas ir biežāk sastopams Krievijas un Austrumeiropas reģionos. Tās dod priekšroku ligzdošanai mitrā augsnē upju vai purvu tuvumā, un tām nav nepieciešama augsta temperatūra, lai pabeigtu savu dzīves ciklu. Šī pielāgošanās spēja ļauj tām izdzīvot vienkāršās zemes bedrēs un pat izturēt īslaicīgus plūdus.

Šīs īpašības padara Myrmica rubra par potenciāli invazīvu sugu, jo tā var izturēt dažādus apstākļus un ātri izveidot jaunas kolonijas. Tā kā tās ir euritopiskas, tās var dzīvot visdažādākajos vides apstākļos, kas vēl vairāk palielina to izplatīšanās un plaukšanas spēju.

Atrast Myrmica rubra jeb Eiropas uguns skudru ligzdu patiešām var būt diezgan sarežģīti!

Šīs skudras ir ļoti mobilas un nepieciešamības gadījumā spēj ātri pārvietoties, demonstrējot savas iespaidīgās izdzīvošanas prasmes. Tās ir gan poligēnas, gan polidāmas, kas nozīmē, ka katrā kolonijā var dzīvot vairāki, šajā gadījumā līdz pat vairākiem desmitiem mātīšu, un ligzda var būt izvietota vairākās vietās.

Smilšainā augsnē to ligzdas parasti nav dziļākas par 1 metru. Parastā augsnē tās parasti rok aptuveni 20 cm zem zemes, bieži zem sūnām, akmeņiem vai lapām, veidojot mazu kambarīšu tīklu. Lai gan to dzīves cikls vēl tiek pētīts, mēs zinām, ka tām acīmredzami ir olas, kāpuri un arī kailas kūniņas. Interesanti, ka kāpuri atšķirībā no pieaugušām skudrām var košļāt, kas palīdz tām ātri augt, patērējot olbaltumvielas. Lai pabarotu savus kāpurus, Myrmica rubra skudras medī un izķer beigtus kukaiņus. 

Dažas ligzdas ir novērotas netālu no citu sugu ligzdām, piemēram, Formica rufa. Lai gan kopdzīve šķiet iespējama, abas sugas ir odu audzētājas un dažkārt var konkurēt par odu "lopu" kontroli. Myrmica rubra skudras savāc medusrasu no laputīm un dalās ar to ar savām māsām, izmantojot procesu, ko sauc par trophallaksi.

Mēs atradām ligzdu augusta vidū, un, kā redzams, alates skudras (gan tēviņi, gan mātītes) gatavojas laulības lidojumiem, kas Eiropā atkarībā no laika apstākļiem notiek no augusta līdz septembrim. Šīs skudras no oktobra līdz martam guļ ziemas miegā pie temperatūras no 5 līdz 8 grādiem pēc Celsija (41-46 °F).

Dabā, kad mirst skudra Myrmica rubra, viņas māsas aiznes ķermeni aptuveni 3 metrus no kolonijas un atstāj to tur. Atšķirībā no dažām citām sugām tās neveido kapsētas vai organizētas atkritumu izgāztuves.

Eiropas ugunskrupjiem, neraugoties uz to, ka tie ir pazīstami kā dzēlieni un ligzdotāji cilvēku dārzos, ekosistēmā ir ļoti svarīga loma. Tās ir ļoti svarīgas organisko vielu sadalīšanās un augsnes atjaunošanās procesā. Tāpēc, kad nākamreiz sastapsiet šīs skudras, centieties tās netraucēt. Un atcerieties, lai cik vilinoši tas arī nebūtu, nelieciet kājas vai pirkstus pārāk tuvu tām!